Varšavas samits: Kā NATO projektēs stabilitāti?
- By defencematters
Kā NATO var panākt 360 grādu perspektīvu drošības jomā – tādu, kas neapstātos pie attiecību kārtošanas ar Krieviju?
Martēns Mišelo
NATO uzdevums Varšavā būs kas vairāk par stratēģisko savaldīšanu un dialogu ar Krieviju.
Nesenajās runās sabiedroto amatpersonas atzinušas nepieciešamību pēc līdzsvarotas alianses un risinājušas jautājumu par 360 grādu perspektīvas panākšanu drošības jomā - tādas, kas neapstātos pie attiecību kārtošanas ar Krieviju.
Visas valstis, kuru nacionālajai drošībai raizes rada teroristu draudi un kuras joprojām potenciāli var skart bēgļu plūdi, paudušas vēlmi izskaust nestabilitāti saknē. Šeit sevi piesaka NATO rīcības programma "stabilitātes projektēšanai".
Šis plāns ir atbilde, un tas parādās laikā, kad vieni no NATO žargona pēdējo divu gadu vērā ņemamajiem modes vārdiem bijuši "elastības palielināšana".
Kaut arī centieni nodrošināt, ka Eiropa spēj efektīvi reaģēt uz Krievijas "salami taktiku", ir ļoti svarīgs aspekts, NATO redz, ka telpa Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā - kas ne tikai kļūst arvien nestabilāka, bet arī kļuvusi par sacensības lauku - ir viena no vissvarīgākajām jautājuma zīmēm alianses tālākajā plānošanā.
Pastāvīgi nemierīgais reģions var vēl vairāk vairot spriedzi Eiropā un pastiprināt spiedienu uz Eiropas Savienības (ES) struktūrām, kas nav radītas krīzei.
Tā ir loma, ko NATO var īstenot centienos garantēt Eiropas drošību - nodrošināt, lai spriedzes, kas šobrīd ietekmē ES, nekļūst vēl smagākas, un palīdzēt mūsu draugiem dienvidos atkal nostāties uz kājām.
NATO loma konkrēti ietvers bruņoto spēku jaudu palielināšanu un vietējo spēku apmācību valstīs, kuru lielākā daļa atrodas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.
Irākā, kur vietējie spēki ir nopietni iesaistīti džihādistu grupējumam "Islāma valsts" zaudēto teritoriju atgūšanā, un Tunisijā - vienā no svarīgākajām partnervalstīm centienos nodrošināt stabilitātes loku Ziemeļāfrikā - ir visredzamākie piemēri tam, kā bruņotie spēki var gūt labumu no lielajām zināšanām, ko NATO dalībvalstu armijas ir guvušas gadu laikā.
Mūsu Rietumu sabiedrības joprojām piesardzīgi izturas pret militārajām intervencēm, kurās būtu jāiesaista sauszemes karaspēks, īpaši pēc operācijas Lībijā, kas deva savu ieguldījumu nestabilitātē.
Vienlaikus Krievija atklāti apšaubījusi intervences ceļā panāktas režīma nomaiņas vērtību un izmantojusi savu armiju, piemēram, Sīrijā, lai uzsvērtu šo nostāju un piedāvātu pretēju naratīvu - par nelaimīgu "status quo".
NATO vēlas mainīt šo "status quo" un sniedz partnervalstīm iespēju veidot pašām savu drošību, bet eventuāli arī nodrošina jaudas izcīnīt cīņas, kas ir svarīgas Eiropas stabilitātei, bet kurās mūsu iedzīvotāji negrib, lai obligāti iesaistās NATO.
Šai pragmatiskajai pieejai noteikti līdzi nāks kompromisi, piemēram, sniedzot palīdzību Persijas līča Sadarbības padomes valstīm to centienos veidot savu komandķēdi, lai panāktu, ka tā labāk pārzina bruņotos spēkus, tiem strādājot kopā.
Tomēr darbs ar Kataru un Saūda Arābiju arī nozīmē darbu kopā ar partneriem, kuriem ir bijusi satraucoša loma attiecībā uz pašu reģiona stabilitāti.
Protams, tā ir ilgtermiņa pieeja, kas neizslēdz lomu NATO nākotnes krīzes vadības operācijās, bet tā pavisam noteikti piešķirs papildu aizsardzības slāni mūsu kaimiņreģionos, it īpaši dienvidos.
Ir skaidrs, ka NATO ir attālinājusies no Kosovas un Afganistānas pieejām, kas paredzēja militāru atbalstu demokrātijas izveides centieniem.
Irākas un Lībijas neveiksmes, šķiet, ir darījušas galu vēlmei panākt pārmaiņas šādā ceļā, it īpaši ņemot vērā, ka NATO izaicinājumi tuvāk pašu mājām ir mobilizējuši vairuma sabiedroto enerģiju un finanses.
Stabilitātes projektēšana NATO arī nozīmē mūsu pašu Eiropas stabilitātes garantēšanu, kā to tagad diemžēl pat pārāk labi zina Parīzes, Briseles un Ankaras iedzīvotāji.
* * *
Martēns Mišelo (Eiropas politikas institūta "Europeum" Globālās Eiropas programmas direktors un Pētniecības darba vadītājs).
