Kā iespējama jauna Krievijas demokratizācija?
- By defencematters
Rietumiem vajadzētu gatavoties citādākai Krievijas nākotnei
Iespējams, pienācis laiks attīstīt citādāku pieeju Krievijas nākotnei paralēli pašreizējiem centieniem līdzsvarot Krievijas politiku. Vismaz nesenā vēsture un notikumi pēc Aukstā kara liecina, ka to ir vērts darīt.
Andreass Umlands
Rietumu komentāri par Krievijas iekšlietām un ārpolitiku pēdējos gados kļuvuši arvien drūmāki un drūmāki. Šis pesimistiskais diskurss (kurā arī es esmu piedalījies) ataino Putina neoimperiālos plānus postpadomju periodam, postpadomju Krievijas ultranacionālisma daudzās variācijas, ģeopolitiskās pelēkās zonas trauslumu starp Krievijas dominēto sfēru vienā pusē un NATO otrā pusē, kā arī pasaules kodolatbruņošanās režīma pamatu graušanu (Krievijai uzbrūkot no kodolieročiem brīvajai Ukrainai) un katastrofālo scenāriju par pilna apjoma kara izcelšanos starp Krieviju un Ukrainu un smago ietekmi, kādu šāda eskalācija atstātu uz visu Austrumeiropu un Centrāleiropu, kā arī Rietumu naivumu par pašreizējā Maskavas režīma izcelsmi, dabu, darbību un mērķiem.
Protams, šādi argumenti ir bijuši un joprojām ir nepieciešami, jo līdz šim tie ir nepietiekami atspoguļoti Rietumu masu medijos. Tomēr varbūt pienācis laiks veidot paralēlu un citādāku pieeju Krievijas nākotnei. Vismaz nesenā vēsture un notikumi pēc Aukstā kara liecina, ka ir vērts apsvērt jaunu pieeju.
Kā mēs pazaudējām Krieviju?
1991. gadā pēkšņā Padomju Savienības sabrukšana deva negaidītu iespēju veidot visaptverošu, uz sadarbību vērstu un stabilu Eiropas drošības sistēmu un ekonomisko kārtību. Viens no iemesliem, kādēļ šī iespēja tika palaista garām, ir apstāklis, ka Rietumu eksperti Austrumeiropas jautājumos pat tad, kad Mihaila Gorbačova "perestroika" lēnām pārvērtās pilna mēroga revolūcijā, nespēja paredzēt šādu iznākumu. Vairums ekspertu turpināja koncentrēties uz PSRS trūkumiem, kamēr padomju valsts beidza pastāvēt. Rietumi pirms šī notikuma nebija izveidojuši skaidru izpratni un saskaņotu plānu situācijai, kurā Krievijas komunistu režīms izzustu, un neatkarīga Krievija nostātos uz ceļa, kas ved uz pakāpenisku vesternizāciju. Rezultātā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rietumu politika pret Maskavu tika veidota, iesaistītajām pusēm lielākoties nesadarbojoties, un bez skaidra redzējuma par to, kādai galu galā vajadzētu izskatīties Austrumeiropas nākotnes struktūrai.
Taisnība, ka viena vai otra Rietumu valdība un tādas starptautiskās organizācijas kā SVF (Starptautiskais Valūtas fonds), G7 valstu grupa, Eiropas Padome un NATO spēra dažādus soļus, lai tuvinātos Krievijai un sadarbotos ar neatkarību nule kā ieguvušajām valstīm. Tomēr netika pienācīgi novērtēta vēsturiskās iespējas unikalitāte un milzīgās likmes, kas liktas uz šī kritiskā mirkļa pareizu izmantošanu. Tā vietā, lai paļautos uz vēsturisko sensitivitāti, saskaņotu stratēģiju un pievilcīgu teoloģiju, Rietumu pieeju postpadomju pasaulei raksturoja spontānums, pašapmierinātība un vilcināšanās. Ilgstošākas pieejas, piemēram, Eiropas Savienības (ES) Stratēģiskā un modernizācijas partnerība ar Krieviju tika ieviesta tikai pēc tam, kad jau bija sākusi veidoties "Putina sistēma" un bija jau par vēlu. Tagad mēs maksājam cenu par šo smago Briseles, Berlīnes un Vašingtonas ģeopolitisko nolaidību.
Pašreiz ir iemesli domāt, ka mums agrāk vai vēlāk atkal var rasties izdevība iesaistīt Krieviju Rietumu valstu kopienā, un mums jau tagad vajadzētu gatavoties šādam optimistiskam notikumu pavērsienam. Pozitīvs plāns Krievijai pēc Putina ēras var pats par sevi kļūt par faktoru tā realizācijai, un aizvirzīt mūs prom no nemitīgās pastardienas scenāriju atkārtošanas. Lai pareģojums piepildītos, tas vispirms ir jāizsaka. Redzējums par to, kā nākotnes neimperiālistiskā un demokrātiskā Krievija var pakāpeniski tikt integrēta Rietumu valstu kopienā, var kļūt par instrumentu krievu demokrātiem, Eiropas diplomātiem, Rietumu politiķiem un starptautiskajām pilsoniskajām sabiedrībām, veicinot šādu scenāriju.
Un tomēr, Rietumos joprojām maz tiek domāts par pilnīgi citādāku Krieviju un to, kā tāda varētu rasties. Līdzīgi kā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, nesenā pagātne tiek uztverta kā galvenais vai pat vienīgais padomdevējs nākotnei. Viss pārējais ārpus tagadnes ekstrapolācijas vai vēl drūmākām nākotnes prognozēm izskatās pēc dīkas sapņošanas.
Putina režīms un tā atbalstītāji Krievijā un ārvalstīs paši nosaka šo kārtību, veidojot uzskatu, ka viss, ko no Maskavas var sagaidīt, ir pielāgošanās vai konfrontācija. Ļaunākajā gadījumā, pašreizējās agresīvās kleptokrātijas vietā var pieņemties spēkā vēl bīstamāka krievu fašistu ideoloģija. Kremļa prognozes par Krievijas spēku, nesamierināmību un neparedzamību atrod auglīgu augsni Rietumu analītiskajā kultūrā, ko raksturo piesardzība, skepticisms un pesimisms.
Tomēr, cik ticama ir Krievijas un Rietumu attiecībās valdošās spriedzes turpināšanās vai eskalācija, salīdzinot ar iespējamu atslābumu vai izkliedēšanos?
Kādēļ varētu atvērties jauns iespēju logs?
Protams, Maskavas attiecībām ar Rietumiem vispirms ir jāpasliktinās, pirms tās var uzlaboties. Pirms pašiznīcināšanās Krievijas dzīvot nespējīgais kleptokrātu režīms var piedzīvot spēcīgas konvulsijas un periodu, kas būtu ļoti riskants visiem iesaistītajiem, iespējams, pat visai cilvēcei. Tomēr ir izredzes, ka agrāk vai vēlāk Krievija atkal pagriezīsies uz Rietumiem un būs gatava ne tikai atgriezties pie virziena, kāds tai bija pirms Putina nākšanas pie varas, un attiecību veidošanas ar Rietumiem, bet var pat rasties iespēja sākt pilnīgu Krievijas integrēšanu Rietumu ekonomikas un drošības struktūrās. Šāds notikumu pavērsiens var nozīmēt ne tikai otru iespēju izveidot “kopīgas Eiropas mājas”, kā reiz paredzēja Gorbačovs. Izredzes no jauna definēt Krievijas un Rietumu attiecības un pārvarēt Eiropas pašreizējo sašķeltību, pakāpeniski iekļaujot Krieviju Rietumos, pašas par sevi ir un tām vajadzētu būt instrumentam šo pārmaiņu īstenošanā.
Galvenā problēma, kas turpmākos gadus apdraudēs Krievijas iekšēji kleptokrātisko un starptautiski agresīvo režīmu, ir divu tendenču toksiska kombinācija, ko pat gudrākā Kremļa vadība var nespēt atrisināt vienlaikus. Vispirms, ja vien jēlnaftas cena nepaaugstināsies, Krievijas esošās sociālekonomiskās kārtības nespēja konkurēt un sekmīgi darboties kļūs arvien redzamāka. Krievijas nosacītā ekonomikas dinamisma zudums, starptautiskās ietekmes mazināšanās un sarūkošā ietekme ārvalstīs kļūs arvien redzamāka un arvien vairāk nospiedīs Krievijas eliti. Eirāzijas Ekonomiskā savienība vai nu zaudēs savu nozīmi vai vispār sabruks. Un finansiālais slogs, ko Krievijai rada visu oficiāli vai neoficiāli anektēto teritoriju un satelītu režīmu saglabāšana, var kļūt nepanesams. Ja vien lielās ekonomikas ārpus Eiropas, piemēram, Japāna vai Ķīna nesāks uztvert Krieviju ne tikai kā tirdzniecības partneri, ber arī kā tuvu draugu, kas aktīvi jāatbalsta un ar kuru jāsadarbojas, Krievijas ekonomisko izredžu trūkums izglītotajiem krieviem kļūs acīmredzams.
Apņēmīgs, harizmātisks un populārs līderis, protams, var ilgākā laika periodā kompensēt dažādās problēmas, ko viss šis rada esošās Krievijas valsts iekārtas stabilitātei. Tomēr, bioloģisku, konstitucionālu un politisku iemeslu dēļ nav skaidrs, cik ilgi vēl Putins spēs būt šāds līderis, kā arī nav skaidrs, vai viņa režīms spēs noorganizēt mierīgu varas nodošanu piemērotam pēctecim. Līdz 2024. gadam, kad beigsies Putina ceturtās prezidentūras termiņš, līdera jautājums var nekļūt par steidzami risināmu lietu. Bet jau tagad jautājums, ko visi Krievijas “klientu” sistēmā uzdod, ir: “Kas būs pēc tam?”
Protams, 2024. gadā Putins var atkal ielikt prezidenta vietā marioneti, līdzīgi kā viņš izdarīja ar Dmitriju Medvedevu no 2008. gada līdz 2012. gadam. Tomēr, izredzes, ka Putins 2030. gadā 77 gadu vecumā atgriezīsies kā plaši akceptēts līderis, ir neskaidras.
Krievija padomju režīma laikā jau vienreiz pieredzēja gerontokrātiju pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, valdot Leonīdam Brežņevam, Konstantīnam Čerņenko un Jurijam Andropovam. Krievu tauta pavisam labi zina, pie kā šādu vecu vīru valdīšana galu galā noved.
Tādēļ iespējamās izmaiņas prezidenta birojā 2024. gadā (vai agrāk) jau tagad Krievijas vadībā var tikt uztvertas kā svarīgas. Prezidents, kas sekos Putina ceturtajam termiņam, var būt arī viņa ilgtermiņa sekotājs kā īstais nākotnes līderis. Kamēr Putins, visticamāk, sāks pakāpeniski pamest politiku jau 2024. gadā, ja ne pat agrāk, likmes, kas tiks liktas uz šīm pamatīgajām pārmaiņām, būs lielākas nekā 2008. gadā, kad prezidentūra tika nodota Medvedevam. Vismaz šādiem aprēķiniem un spekulācijām droši vien tagad Maskavā nododas daudzi varenie, priviliģētie un bagātie. Iespējams, viņi pat vēl vairāk nekā Rietumu novērotāji prāto, ko Putina aiziešana, kas lēnām tuvojas, nozīmēs viņu nākotnei un drošībai, un kā viņiem uzvesties, lai tajā izdzīvotu - gan metaforiski, gan burtiski.
Bijušā Krievijas ekonomikas attīstības ministra Alekseja Uļukajeva aizturēšana un ieslodzīšana 2016. gada novembrī ir paaugstinājusi gaidāmās vadības maiņas likmes un pat Putina tuvākajā lokā padarījusi par eksistenciāliem jautājumiem apsvērumus, kurš būs Krievijas nākamais valdnieks un cik stabils būs jaunais režīms.
Tas viss jau tagad rada nestabilitāti sistēmā, un šī tendence, domājams, pieņemsies spēkā un var pāraugt nopietnā, potenciāli demokratizējošā konfliktā starp dažādām frakcijām Krievijas elitē. Gluda pēctecība no Putina pie jaunā līdera un esošās autoritārās kārtības saglabāšana varbūt būtu iespējama, ja sāktos dinamiska sociālekonomiskā attīstība, līdzīgi kādu Krievija piedzīvoja šī gadsimta sākumā.
Tomēr ekonomiskā stagnācija vienlaikus ar nozīmīgo politisko pārejas posmu sarežģī uzdevumu nomainīt esošo harizmātisko līderi ar pietiekami pieņemamu kandidātu bez jēgpilnām un brīvām demokrātiskām vēlēšanām.
Atskaņas no Krievijas režīma agrāk pieļautajām smagajām kļūdām, piemēram, Malaizijas pasažieru lidmašīnas nejaušā notriekšana virs Austrumukrainas 2014. gada jūlijā, vai nākotnes kļūdu sekas var vēl vairāk paātrināt pašreizējā režīma norietu.
Ko Krievijas politiskā režīma agrākā vai vēlākā destabilizēšanās nozīmēs starptautiskajai sabiedrībai, grūti prognozēt. Lielākā daļa ekspertu paredz vai nu esošās kārtības turpināšanos ar jaunu līderi vai situācijas pasliktināšanos, piemēram, pašreizējās sistēmas vēl lielāku radikalizēšanos vai pat pievēršanos fašismam.
Tomēr abi šie scenāriji saglabātu esošās Krievijas sociālekonomiskās pretrunas un nepilnības vai padarītu tās vēl redzamākas, piemēram, saasinot tirdzniecības karu ar Rietumiem.
Ņemot vērā Krievijas dziļo iekļaušanos pasaules ekonomikā, tās nespēju kļūt pašpietiekamai un tuvās ekonomiskās saites ar Rietumiem, kursa vai režīma maiņa Maskavā var galu galā atkal novest pie tuvināšanās Rietumiem, kas sākās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Lai gan pašreiz nav skaidrs, kā un kad Krievija pagriezīsies Rietumu virzienā, tas vismaz ilgtermiņā, ja ne vidējā termiņā nav neiespējami.
Gan citu ilgtspējīgu ģeoekonomisko iespēju nepieejamība Krievijai, gan vairuma krievu kulturālā līdzība eiropiešu tradīcijām agrāk vai vēlāk ievilks Kremli atpakaļ Rietumu rokās. Kad tas notiks, Rietumiem vajadzētu - līdzīgi kā vajadzēja 1991. gadā - jau būt nodrošinātiem ar visaptverošu rīcības plānu.
Kā Rietumi var sekmēt prorietumnieciskas Krievijas rašanos?
Krievijas un Rietumu samierināšanās būtisks priekšnosacījums būs Krievijas atteikšanās no tās teritorijas paplašināšanas Austrumeiropā un Dienvidkaukāzā (kā arī sadarbības ar citiem pasaules reģioniem, piemēram, Tuvajiem Austrumiem). Kremlim būtu arī jālikvidē savi marionešu režīmi Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā un Donbasā, kā arī jāatsakās no Krimas pussalas.
Krievijas pārtapšanai no revanšistiska imperiālista un paranoiska pret Rietumiem noskaņota spēka par liberālu demokrātisku nāciju jeb valsti jāsākas no iekšienes. Tomēr, lai šāda pārtapšana būtu sekmīga, to var un vajag atbalstīt no ārpuses.
Sevišķi ES un ASV var norādīt Krievijai uz priekšrocībām, ko dos atteikšanās no pretenzijām bijušajās Padomju Savienības teritorijās. Rietumiem jau tagad vajadzētu nākt klajā ar visaptverošu plānu tālejošai sadarbībai ar Krieviju, kas sniegtos tālāk par iepriekšējo Krievijas prezidentu Borisa Jeļcina un Medvedeva laikā pielietoto sadarbības shēmu atjaunošanu.
Šāds plāns varētu būt daļa no lielākas programmas jauna veida partnerībai, kas sasaistītu Krievijas karavīru un neregulāro vienību (aģentu, algotņu, brīvprātīgo u.c.) atsaukšanu no pašreiz okupētajām teritorijām ar piedāvājumu pakāpeniski integrēties Rietumos, risinot humānos, ekonomikas un drošības jautājumus.
Demokratizēta un neimperiālistiska Krievija varētu ne tikai no jauna papildināt G7 grupu, atkal padarot to par G8, restartēt Stratēģisko un modernizācijas partnerību ar ES, atjaunot kopīgo padomi ar NATO un atsākt 2014. gadā pārtrauktās sarunas par pievienošanos ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai). ES pašreizējie projekti Austrumu partnerības iniciatīvā varētu arī kļūt par paraugu daudz intensīvākai un daudz dziļākai sadarbībai starp Briseli un Maskavu nekā pirms 2014. gada. Atkarībā no tā, vai Eirāzijas Ekonomiskā savienība izdzīvos vai nē, ES varētu ierosināt atsevišķi Krievijai vai visām Eirāzijas Ekonomiskās savienības valstīm vairākas daļējas integrācijas shēmas, kas iekļautu tās plašākā Eiropā un ļautu tām vairāk vai mazāk piedalīties Rietumu politiskajā procesā, kā arī nepolitiskajā dzīvē.
It īpaši, Krievijai un tās pašreizējiem sabiedrotajiem varētu tikt piedāvātas tādu vīzu liberalizācijas plānu un asociācijas līgumu modificētas versijas, kādus ES pēdējos gados noslēgusi ar Ukrainu, Gruziju un Moldovu.
Pēc tam, kad Maskava būtu pieņēmusi virkni nepieciešamo likumu un veikusi sagatavošanās darbus, Krievijas pilsoņiem kā pirmais solis varētu tikt piešķirtas tiesības ceļot bez vīzām Šengenas zonā. ASV vajadzētu apsvērt piedāvāt Krievijai (pēc pienācīgas sagatavošanās) iekļaušanu bezvīzu ceļošanas programmā un ESTA ceļošanas sistēmā (Electronic System of Travel Authorization).
Jāsecina, ka otrajā solī Austrumu partnerības tipa asociācijas līgums, kas ietver Vienošanos par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) ar Maskavu, varētu vienlaikus pabeigt divus procesus. Pirmkārt, tas norādītu uz konkrētu ceļu, pa kuru ejot Krievija var pakāpeniski kļūt par ES ekonomiskās un tiesiskās telpas daļu, un, otrkārt, šāds līgums sasaistītu Krievijas postpadomju ekonomiku (un, iespējams, arī citu Eirāzijas Ekonomiskās savienības valstu ekonomiku) ar Ukrainas, Gruzijas un Moldovas ekonomikām.
Tādejādi tiktu atbildēts svarīgs jautājums kritikā par pašreizējo Austrumu partnerības ekonomiku integrāciju ES, proti, šo ekonomiku pakāpenisko atdalīšanu no to tradicionālajiem tirgiem un partneriem.
Ģeopolitiski vistālejošākais priekšlikums, ko Brisele un Vašingtona varētu ierosināt Maskavai, ir kopīgi sākt īstenot rīcības plānu, virzot Krieviju uz iestāšanos NATO kā pilntiesīgai dalībvalstij. Krievijas pakāpeniskā gatavošanās un beigās arī iekļaušanās Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā, līdzīgi kā ar ES asociācijas līgumu, palīdzētu vienlaicīgi atrisināt divus nozīmīgus jautājumus. Pirmkārt, tas iekļautu Krieviju pasaulē ietekmīgākajā drošības aliansē un tādējādi palīdzētu mazināt krievu kolektīvajā dvēselē dziļi iesakņojušās bailes no ārvalstu iebrukuma. Šīs bailes ir viens no iemesliem pašreizējai nestabilitātei pasaules politikā. Otrkārt, tas izdzēstu Krievijas un Rietumu strīdus par jau notikušo NATO paplašināšanos un citu postpadomju valstu iespējamo pievienošanos aliansei.
Krievijas eventuālā iestāšanās Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā varētu būt daļa no lielās vienošanās ar Austrumeiropu un Dienvidkaukāzu, apvienojot Krievijas teritoriālo piekāpšanos ar Rietumu apņēmīgo atvērtību pret Maskavu.
Varam iztēloties milzīgu starptautisku līgumu, kurā NATO paraksta iestāšanās līgumus ar Krieviju, Ukrainu un Gruziju (un iespējams arī citām postpadomju valstīm) tajā pašā dienā, kad Abhāzija un Dienvidosetija atgriežas Tbilisi oficiālajā kontroles zonā, kā arī Krima un Donbass, ja tie vēl arvien būs okupēti, atgrieztos Kijevas oficiālajā kontroles zonā. Šādā shēmā daļa Krievijas karavīru un aģentūru, kas pašreiz nelegāli atrodas Gruzijā un Ukrainā, iespējams, pat varētu palikt iepriekš formāli vai neformāli okupētajās teritorijās Ukrainā un Gruzijā. Ar Krievijas iestāšanos NATO šie spēki pārtaptu sabiedroto struktūrās, atbalstot, nevis apdraudot Gruzijas un Ukrainas drošību.
Nav šaubu, tādas fantastiskas shēmas kā šī pašreiz var izskatīties pēc trakām spekulācijām, ja ne nenopietnām fantāzijām. Tomēr ģeopolitiskā plejāde postpadomju telpā kļuvusi neparasti sarežģīta. Ar to var būt neiespējami tikt galā, nemēģinot attīstīt un ieviest kādu neparastu plānu.
Pareģojums, kas pats piepildīsies?
Jauna neparasta Rietumu plāna par “citādu Krieviju” praktiskums meklējams ne tikai faktā, ka vienā vai citā veidā var rasties iespēja tādu ātri realizēt, ja Austrumeiropā rastos radikāli citādāki apstākļi. Bet šāda plāna izstrādāšana arī sniegtu instrumentu, lai veicinātu šādas pārmaiņas pēc Putina ēras.
Viens no iemesliem, kādēļ Krievija ir tik agresīva uz pasaules politiskās skatuves un meklē ārvalstu sabiedrotos, ir strupceļš, kādā pēc Krimas aneksijas nonākuši Krievijas centieni iekļauties starptautiskajā sabiedrībā.
Neskatoties uz Kremļa dedzīgi popularizēto ideju par “multipolaritāti”, Krievija ir ekonomiski pārāk vāja, lai pati spētu kļūt par pašpietiekamu polu multipolārā pasaulē un nestabilā ģeopolitiskā vidē. Tās pašreizējā sadarbība ar Ķīnu, Turciju un citām valstīm, kas nav Rietumu valstis, paliks ierobežota, jo tikai dažreiz novedīs pie savstarpēja izdevīguma.
Krievijas kulturālā radniecība ar Eiropu un ģeopolitiskā orientācija uz Eiropu paliks latenta, bet agrāk vai vēlāk atkal sāks dominēt. Ukrainas un citu postpadomju republiku integrācija Rietumos kļūs par arvien pievilcīgāku modeli Krievijai. Krievijas kleptokrātiskās kārtības neilgtspējīgums un aprobežotā politika, kā arī revanšistiskās uzvedības un neoimperiālās pozas pārspīlēšana ārvalstīs kļūs Krievijas elitei un tautai arvien labāk un labāk saskatāma. Formulējot un publiskojot alternatīvu skatījumu uz Krievijas ģeopolitisko nākotni, Rietumi var palīdzēt paātrināt kursa maiņu Maskavā un sagatavot sevi mirklim, kad lūzuma punkts beidzot būs sasniegts.
Doktors Andreass Umlands ir vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Kijevas Eiroatlantiskās sadarbības institūtā. Šis raksts pirmo reizi tika prezentēts īsa paziņojuma veidā 2017. gada 7. decembrī Berlīnē konferencē “Europe’s Strategic Choices”, ko organizēja domnīca “Chatham House” un Ķīles Universitātes Drošības politikas institūts.
