Pulkvedis: Paies vēl ilgs laiks, lai afgāņi problēmas risinātu bez ieročiem
- By defencematters
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, kurš iepriekš dienējis Afganistānā, norāda, ka talibus nedrīkst novērtēt par zemu un viņu pieveikšanai “mums ir jāizprot viņu domāšanas veids”.
Gatis Kristovskis
Afganistānas līderi ir motivēti, lai vadītu tautu, kas aptuveni 30 gadus pieredzējusi tikai karu, tomēr vēl paies pietiekami ilgs laiks, lai afgāņi saprastu, kā risināt problēmas bez ieroču palīdzības. Talibus nevar novērtēt par zemu, taču, lai viņus uzvarētu, ir jāsaprot, kā viņi domā, intervijā aģentūrai LETA atzina savulaik augstā amatā Afganistānā dienošais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts.
Kādi bija jūsu galvenie pienākumi, dienot Afganistānā?
Es Afganistānā Ziemeļu reģiona komandpunkta priekšnieka amatā dienēju no 2011.gada septembra līdz 2012.gada martam. Es biju atbildīgs par visām notiekošajām operācijām šīs valsts ziemeļos, un mans atbildības rajons pēc izmēra atbilda aptuveni Baltijas valstu teritorijai. Tajā laikā visas operācijas vadīja NATO, un šajā reģionā savus pienākumus pildīja aptuveni 12 000 starptautiskās koalīcijas valstu karavīru un aptuveni 28 000 Afganistānas drošības spēku karavīru. Manos pienākumos bija plānot un vadīt visa veida operācijas, tostarp kaujas un ķīlnieku atbrīvošanas operācijas kalnos.
Kādi bija lielākie izaicinājumi dienesta laikā?
Laikā, kad es dienēju Afganistānā, izveidojās tā saucamie Korāna dedzināšanas nemieri. Tie izcēlās pēc tam, kad vienā no ASV vadītajiem cietumiem tika dedzināts Korāns. Nedēļa pēc Korāna aizdedzināšanas bija smagākā nedēļa manā militārajā karjerā, jo talibiem izdevās panākt, lai civiliedzīvotāji protestētu pret NATO, un agresīvāk noskaņotie pielietoja ieročus. Tajā nedēļā bija ļoti daudz upuru. Priekšgalā, protams, bija afgāņu drošības spēki, un tas, kādā veidā viņiem pašiem tikt galā, bija viņiem ļoti nopietns pārbaudījums. Mēs, protams, arī iesaistījāmies, jo koalīcijas rīcībā esošie resursi nodrošina daudz labāku situācijas pārraudzīšanu.
Kā jūs vērtējat vietējās armijas sagatavotības līmeni, kuras paaugstināšanā šobrīd iesaistīti arī jūsu pakļautībā esošie karavīri?
Mūsdienu tehnoloģijas ļauj situāciju novērot, fiziski koalīcijas karavīriem klāt neesot. Vērojot, kā afgāņu drošības spēki cenšas atrisināt situāciju, reizēm bija liela vēlēšanās iejaukties un problēmu atrisināt efektīvāk. Bet mums bija jāļauj viņiem pašiem problēmas atrisināt, jo tas ir veids, kā viņi mācās. Tas ir viņu karš. Ja viņi paši nav spējīgi tikt galā ar savām problēmām, tad mūsu starptautiskajai operācijai nav jēgas. Mēs varam tikai palīdzēt attīstīt viņu spējas, lai viņi pilnībā pārņemtu savā atbildībā un kontrolē drošības situāciju. Alianses bruņoto spēku vadība deva padomus Afganistānas drošības spēkiem, un sadarbība jau 2011.gadā bija ļoti laba. Afgāņi patiešām vēlējās pārņemt atbildību.
Specifika bija tajā, ka viņiem nebija nacionālās armijas tradīciju. Raksturīgākās problēmas viņu izpratnē bija par darba apmeklējumu, piemēram, kad notiek lieli svētki, piemēram, Ramadāns, viņi atgriežas pie ģimenēm neatkarīgi no komandieru pavēlēm palikt savās dienesta vietās.
Lai arī reliģijas nozīme Afganistānas bruņotajos spēkos ir izteikta, viņiem tomēr ir pieredze, kā sabalansēt uzdevuma izpildi un reliģiskās jūtas. Vienmēr, protams, var labāk, bet viņi cenšas, un es šajā ziņā esmu optimists. Arī no šobrīd Afganistānā dienošajiem Latvijas karavīriem atsauksmes ir pozitīvas.
Daudz kas ir atkarīgs no vietējiem gubernatoriem, bet es domāju, ka afgāņu līderi ir motivēti, lai vadītu tautu, kas aptuveni 30 gadus pieredzējusi tikai karu. Es domāju, ka vēl paies pietiekami ilgs laiks, lai afgāņi saprastu, kā risināt problēmas bez ieroču palīdzības.
Vietējie drošības spēki bija gatavi tam, ka 2014.gadā tika būtiski samazināts koalīcijas spēku karavīru skaits?
Lēmums par karavīru skaita samazinājumu bija balstīts uz analīzi, un es nedomāju, ka kāds vēlējās atstāt afgāņus vienus, iepriekš rūpīgi neizvērtējot situāciju. Es domāju, ka kādreiz ir jānovelk līnija un Afganistānas vadībai ir jāsaprot, ka koalīcija pametīs valsti. Mēs jau pašā sākumā teicām, ka tas nav mūsu karš, mēs tikai palīdzam sakārtot šo valsti. Šobrīd, protams, Afganistānā turpinās incidenti, taču situācija nav tāda, kāda bija pirms pieciem gadiem.
Vai piekrītat atsevišķu ekspertu teiktajam, ka karš Afganistānā ir parādījis militārā spēka lietošanas ierobežojumus?
Es tam nepiekrītu. NATO atšķirībā no PSRS ļoti rēķinājās ar civiliedzīvotājiem un centās nenodarīt postu civilajai infrastruktūrai. Lai to īstenotu, nācās pieņemt sarežģītus lēmumus, piemēram, lai pielietotu artilēriju vai aviāciju, katru reizi tika rēķināts iespējami minimālais bojājums civilajai infrastruktūrai. Bija pat reizes, kad atcēlām ieroču izmantošanu tikai tāpēc, ka tas varēja apdraudēt ciemu vai nozīmīgu infrastruktūras objektu. Es domāju, ka alianse Afganistānā demonstrēja patiešām augstu profesionalitāti un spēja izvairīties no lieliem cilvēku upuriem, līdz ar to nenoskaņojot sabiedrību pret sevi, kā tas notika PSRS invāzijas laikā. Tomēr jebkurā gadījumā starptautiskā operācija Afganistānā uzlika koalīcijas spēkiem jaunu latiņu militārajai profesionalitātei.
Kas militāri taktiskajā ziņā tika darīts atšķirīgi no PSRS piekoptās invāzijas Afganistānā?
Padomju pieredze Afganistānā tika ļoti nopietni analizēta. PSRS pieredze arī tika analizēta, samazinot koalīcijas spēku klātbūtni. Nenoliegšu, ka tika izdarīti secinājumi par to, kādā veidā Afganistānā izmantoti pretgaisa ieroči un helikopteri.
Mūsdienu militārie konflikti nav vienas nācijas veikti. Mūsdienās militārajos konfliktos iesaistītas daudzas nācijas. Pieredze, ko ieguvām, strādājot ar partneriem, ir tas, ko cenšamies saglabāt arī mūsdienās.
Mēs jau no paša sākuma teicām, ka esam Afganistānā afgāņu tautas dēļ, nevis, lai uzspiestu citu ideoloģiju vai valsts pārvaldes kārtību. Koalīcijas realizēto pasākumu kopums novedis pie tā, ka varam runāt par krietni mierīgāku valsti, kurā masveidā netiek nogalināti civiliedzīvotāji.
Vai piekrītat atziņai, ka NATO vadītajai koalīcijai būtu klājies daudz grūtāk, ja talibi prastu labāk karot?
Protams, ka būtu daudz grūtāk. Pret spēcīgāku pretinieku ir daudz grūtāk karot, taču talibus nevar novērtēt par zemu. Nekādā gadījumā nevaru apgalvot, ka mums bija saskarsme ar dumju vai vāju pretinieku. Viņiem ir citi plusi un viņi domā citādāk nekā Rietumvalstis. Lai viņus uzvarētu, ir jāsaprot, kā viņi domā.
Protams, ka Rietumvalstu karavīru zināšanu, sagatavotības un ekipējuma līmenis ir daudz augstāks nekā talibiem.
Nav noslēpums, ka starptautiskajā operācijā bija pieļautas taktiskas kļūdas, tomēr, kā jums liekas, vai vēsturē šis karš tiks vērtēts pozitīvi?
Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Protams, ka pēc rīcības vienmēr būs viedokļi par šīs rīcības pareizību vai nepareizību. Es domāju, ka varam lepoties ar Afganistānā paveikto. Rietumvalstu karavīri visu darīja pēc iespējas labāk, lai šo starptautisko operāciju padarītu veiksmīgu un afgāņu tautai varētu nodrošināt savas valsts pastāvēšanu. Tagad daudz kas ir atkarīgs no pašiem afgāņiem un viņu vēlēšanās uzturēt to, ko esam viņiem devuši. Savu ieguldījumu mēs varam redzēt jau tagad.
Afganistānā nav iztikts bez zaudējumiem. Tomēr cik nozīmīgu pieredzi Latvijas un koalīcijas bruņotie spēki šajā operācijā ieguvuši?
Es citēšu kāda NATO ģenerāļa atziņu: miera uzturēšanas operācija nav darbs karavīriem, bet tikai karavīrs var izdarīt šo darbu. Tas nozīmē, ka mēs, karavīri, esam trenēti uzveikt pretinieku un aizstāvēt savu valsti. Savukārt miera uzturēšanas operācijā esam aicināti atturēties no nogalināšanas un kļūt par vidutājiem, proti, nenodarīt bojājumus infrastruktūrai un censties naidīgās puses samierināt. Rietumvalstu karavīri ieguva pieredzi reālos kaujas apstākļos. Šādu pieredzi nevienā poligonā mācībās nevar apgūt. Kad redzam, kā karavīrs strādā ārkārtas situācijā, tad zinām, kā viņš rīkosies līdzīgā stresa situācijā. Taktiski militārajā ziņā, piemēram, Latvijas bruņoto spēku karavīri, tieši pateicoties Afganistānā gūtajai pieredzei, ir apguvuši gaisa atbalsta kontroliera prasmes. Tā ir viena no spējām, kas Nacionālajos bruņotajos spēkos ir attīstīta ļoti augstā līmenī.
