Krievijas analītiķis: Aukstais karš ir laba lieta
- By defencematters
Krievijas militārais analītiķis Pāvels Felgenhauers apgalvo, ka viedokļu atšķirības Rietumu un Austrumu starpā ir nepārvaramas.
Andrejs Matišaks
Krievija ir pieņēmusi, ka būs karš. "Tas būs konflikts par resursiem, kuri drīzumā aptrūksies. Par to Krievijas Ģenerālštāba pārstāvji publiski runā kopš 2013. gada februāra," sacīja Krievijas militārais analītiķis Pāvels Felgenhauers. Intervijā eksperts arī izskaidro Maskavas uzvedību kopš Krimas un to, kāpēc aukstais karš ir laba lieta.
Kā Maskava reaģēs uz NATO klātbūtnes pastiprināšanu alianses austrumu flangā?
Mēs rīkojam mācības, gatavojoties dažādām alternatīvām. Daļa no šīs iniciatīvas ir plaša mēroga manevri, kuriem vajadzētu pārbaudīt, cik spējīgi mēs esam mobilizēt bruņotos spēkus. Tā patiesībā ir gatavošanās iespējamam lielam karam.
Vai jūs uzskatāt, ka tas ir reāli iespējams scenārijs?
Tas ir priekšlaicīgs apgalvojums. Bet, kā uzskata Krievijas militārās aprindas, liels karš var notikt ap 2030.gadu. Un mēs tam gatavojamies jau ilgu laiku. Tas iekļauj plaša mēroga bruņojuma sistēmu un bruņoto spēku modernizācijas programmas, kā arī militāro tēriņu palielināšanu. Tiesa gan, Krievija šobrīd nav gatava uzsākt liela mēroga konfliktu. Protams, gadījuma rakstura eskalācija nav izslēdzama. Mums ir jāpieliek visas pūles, lai to nepieļautu. Bet tas, kas šobrīd notiek, nav slikti.
Tātad jūs neuzskatāt, ka spriedze starp Rietumiem un Krieviju būtu liela problēma?
Abas puses to apzinās, un soļi pašreizējās situācijas institucionalizēšanai ir sperti. Tā ir laba zīme. Tas ir stabilizācijas rādītājs. Mums nevajadzētu baidīties no aukstā kara. Aukstais karš ir laba lieta. Jo kāda gan ir alternatīva? Īsts karš. Mums tas ir jāsaprot. Bet jāsaprot arī tas, ka pašreizējā viedokļu atšķirība starp Rietumiem un Krieviju ir nepārvarama, neskatoties uz to, vai pastāvēs dialogs. Bet Krievija ir gatava pati savam kompromisam.
Ko tas nozīmē?
Tas būs kaut kas līdzīgs Jaltai II. Bet, pat ja līderi būs to parakstījuši, man nešķiet, ka tas būs pieņemams dalībvalstu parlamentiem.
Kad jūs runājat par Jaltu II, jūs norādāt uz Eiropas sadalīšanu. Kas šajā gadījumā interesē Krieviju?
Par to var notikt sarunas. Izņemot Ukrainu - tā ir mūsu. Krievijas amatpersonas runā par krievu un ukraiņu tautām kā par vienu, kas tikai tagad ir mākslīgi sadalīta. Bet Maskava var būt pragmatiska. Būtība ir tāda, ka Krievija ir ieinteresēta aizsardzības perimetrā. Es jau minēju, ka tā sagaida lielu konfliktu, kas varētu notikt kaut kad starp 2025. un 2030.gadu. Tas varētu būt karš par resursiem, kuru pietrūks. Par to Krievijas Ģenerālštāba pārstāvji ir runājuši kopš 2013. gada februāra, vēl pat pirms Krimas notikumiem. Ukraina ir svarīga Krievijas aizsardzības perimetram. Maskavai Kijevas eiroatlantiskā integrācija ir nepieņemama. Krievija uzskata, ka šobrīd par to tikai runā, bet līdz 2030. gadam NATO tanki, raķetes un aviācija būs Harkovā. Tāpēc Ukraina ir mūsu. Maskavai ir vienalga, ko domā ukraiņi, bet Maskava var runāt par citiem jautājumiem. Piemēram, Viļņa ir jūsu, bet Kišiņeva - mūsu. Kaukāzs arī. Principā Krievija koncentrējas uz bijušajām Padomju Savienības robežām un ir ieinteresēta bijušo Varšavas pakta valstu īpašajā statusā.
Kā šis īpašais statuss varētu izskatīties?
Maskava ir ierosinājusi, ka karaspēka izvietošanai šajā reģionā būtu nepieciešama Krievijas piekrišana. Ideja ir tāda, ka Krievija varētu uzlikt veto jebkurām izmaiņām, kas skar militāro jomu. Es nezinu, kāda izskatīsies nākotne, bet šobrīd par to diskutēt ir neproduktīvi. Tomēr, ja Donalds Tramps kļūs par Savienoto Valstu prezidentu, ja Franciju vadīs Marina Lepēna vai Nikolā Sarkozī, pasaule mainīsies. Varbūt būs līderi, kas gribēs noslēgt šādu vienošanos ar Krieviju. Tomēr šobrīd ideoloģiskās atšķirības starp [Krievijas] prezidentu Vladimiru Putinu, [Vācijas] kancleri Angelu Merkeli un Francijas valsts galvu Fransuā Olandu ir lielākas nekā 1945. gadā starp Josifu Staļinu un Vinstonu Čērčilu. Gan Staļins, gan Čērčils bija imperiālisti. Gan viens, gan otrs atzina ietekmes sfēras. Patlaban līdzīga vienošanās, kuru parakstītu un ratificētu abas puses, ir neiespējama. Bet tas nenozīmē, ka mums ir jāsāk karš. Labāk, ja ir institucionalizētas attiecības, kas ir tuvas aukstajam karam.
Vai tas var darboties?
2014. gadā Rietumus pārņēma panika Krimas dēļ. Viņi nezināja, kas notiek. Šodien Rietumu atbilde ir pārdomātāka. Krievija negrib iebrukt Polijā, Rumānijā vai Baltijā. Tomēr ir problēmpunkti, kā Kaļiņingrada. Baltijā krievu un amerikāņu lidaparāti var saskrieties, un tad mums ir krīze. Cita problēma ir Ukrainas austrumi. Donbasā tieša Krievijas un Rietumu konfrontācija nenotiks. Bet konflikta eskalācija ir iespējama. Ir vasara, tas ir kara gadalaiks. Krievija tomēr joprojām cer, ka tai nevajadzēs iesaistīties lielā konfliktā un ka Ukrainā notiks iekšējais izvirdums - politiski, sociāli un ekonomiski. Protams Maskava vēlas vērst spiedienu šajā virzienā. Prezidenta Putina Eiropas vīzija ir lielvaru saskaņa. Šajā ziņā viņš dzīvo XIX gadsimtā. Putins ir pagātnes cilvēks, viņš neizmanto datorus un tiem neuzticas. Viņš cenšas piemērot lielvaru saskaņu Sīrijā, lai pārliecinātu Vašingtonu, ka tas darbojas. Tas nozīmē, ka ASV un Krievija izlems, bet citas valstis pielāgosies. Jūs pat varat paturēt savu demokrātiju, tā nav problēma - kā to darīja Somija Aukstā kara laikā. Rietumos bieži ir dzirdams, ka Krievija ir neprognozējama. Tam nav nekādas nozīmes, ka Rietumi saka - lielvaru saskaņa un ietekmes sfēras nedarbojas. Tā ir koncepcija, kurai seko Krievija.
---
Pāvels Felgenhauers raksta avīzei "Novaja gazeta" un ir Džeimstaunas fonda vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
