Eksperts: ASV darbi runā skaidrāk par Trampa izteikumiem
- By defencematters
Dereks Šollē uzsver, ka ASV prezidenta Donalda Trampa vēlmei iedibināt tuvākas attiecības ar Krieviju nav īsta pamata.
Guntars Grīnums
Krievijai zināmā mērā ir izdevies likt cilvēkiem apšaubīt Transatlantiskās alianses spēku un ASV politikas nepārtrauktību, tomēr cilvēkiem vairāk vajadzētu izdarīt secinājumus no tā, ko Vašingtona reāli dara, intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam "Defence Matters" norādīja ASV Vācijas Māršala fonda viceprezidents Dereks Šollē, kurš ieņēma vadošus amatus aizsardzības un starptautiskās drošības jomā bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Viņš norāda, ka prezidenta Donalda Trampa paustajai vēlmei pēc ciešākas sadarbības starp ASV un Krieviju īsta pamata nav, jo ir grūti saskatīt jomas, kurās Krievija varētu ASV palīdzēt kaut ko atrisināt vai sasniegt, turklāt jebkādas Trampa avantūristiskās darbības gatava bloķēt ir ASV pārvaldes sistēma, kura pagaidām sekmīgi iztur jaunā prezidenta personības netieši izraisīto ASV konstitucionālās sistēmas pārbaudi, atzīst Šollē.
Jūs bijāt ļoti tuvu notikumiem iepriekšējā ASV prezidenta Obamas administrācijas laikā, kas bija spiesta pielāgoties jaunajai situācijai drošības jomā. Vai Trampa administrācija pamatā iet pa priekšteču nosprausto ceļu vai tomēr ir savu pieeju būtiski mainījusi?
Viena lieta, ko jaunā administrācija ir mainījusi, ir prezidenta paustā vēlme uzlabot attiecības ar krieviem. Tramps nav bijis pret Krieviju ļoti kritisks un joprojām nevēlas atzīt ļoti postošo lomu, kāda tai bija, iejaucoties ASV vēlēšanās. Tas, protams, ir retorisks paņēmiens, bet pašos pamatos es redzu iepriekšējās politikas nepārtrauktību. Protams, ASV apņemšanās savas klātbūtnes palielināšanai Eiropā ir spēkā un Pentagons turpina atbalstīt šo misiju savā aizsardzības budžetā. Ir piešķirti ievērojami līdzekļi, lai saglabātu šo klātbūtni, un visi signāli, ko redzu no mūsu bruņoto spēku puses, no Pentagona vadības, liecina par šī kursa uzturēšanu. Tās ir ļoti labas ziņas. Spēcīgai militārajai klātbūtnei šajā reģionā ASV ir stingrs atbalsts gan no republikāņiem, gan demokrātiem, tāpat arī Kongresā un valdībā. Tāpat kā dziļš skepticisms pret Krieviju. Diemžēl mūsu prezidents neiet soli solī ar Vašingtonā valdošo viedokli par Krieviju.
Ja prezidents ir šādās pretrunās valdošo varu, vai viņš spēj sava termiņa laikā šo politiku izmainīt?
Katra prezidenta varai ir zināmi ierobežojumi, tomēr šī vara ir diezgan liela. Ja runājam par Krieviju, tad Trampa prezidentūras laikā esam pieredzējuši ASV Kongresa noteiktās ļoti striktās sankcijas pret Krieviju, sankcijas, kuras prezidenta administrācija centās novērst, un kādu brīdi pat tika apšaubīts, vai prezidents tām piešķirs likuma spēku. Tomēr Kongresā valdīja tik pārliecinošs atbalsts sankcijām, ka tas būtu spējis pārvarēt arī prezidenta veto. Ja runājam par budžetu attiecībā uz mūsu militāro klātbūtni, tad es sagaidu daudz kontinuitātes. Tomēr ir skaidrs, ka šis prezidents cenšas panākt labākas attiecības ar [Krievijas prezidentu Vladimiru] Putinu. Domāju, ka nav šaubu par to, ka savdabīgi dīvainā veidā viņš Putinu apbrīno, un, ja runājam par viņa līdera stilu, tad viņa darbībās ir daudz "putinistisku" tendenču.
Šī būs mūsu sistēmas pārbaude, un līdz šim varu teikt, ka mūsu sistēma šo pārbaudi iztur - vai runājam par Kongresu vai par mūsu presi, vai Vašingtonas stratēģisko sabiedrību. Ja domājam par nākamajiem trim gadiem, tad būs vēl jāpiedzīvo dažādi neparedzami pavērsieni.
Ko NATO spēj Baltijā un Polijā darīt vairāk?
Tas ir būtisks jautājums. Protams, ka tas varētu sākties ar lielāku personāla un militārā aprīkojuma izvietošanu šajā reģionā. Zinu, ka ASV ir rūpīgi pētījušas, kas šeit ir tās rīcībā. Tāpat vienmēr ir pastāvējis jautājums par to, vai šeit varētu atrasties pastāvīgas karabāzes - no ASV skatpunkta es to apšaubu, kaut arī nedomāju, ka šādām bāzēm vispār būtu liela nozīme, jo mūsu pastāvīga klātbūtne šeit tāpat būs uz ļoti ilgu laiku. Tomēr ideja to padarīt par pastāvīgu ir komplicēta - tam pat nav nekāda sakara ar Krieviju vai ASV saistību pret Baltiju nozīmību. Šeit ir jārunā par aizsardzības budžeta apmēriem un nepieciešamību slēgt dažas bāzes ASV. Politiski būtu grūti atvērt pastāvīgas bāzes, jo līdzekļi šim mērķim būtu jāiegūst, slēdzot bāzes ASV.
Vai Baltijas valstu drošības jautājums ASV gūst pietiekami lielu uzmanību, vai arī šis reģions nav pietiekami nozīmīgs?
Starp ekspertiem un cilvēkiem, kas fokusējas uz Transatlantiskās drošības jautājumiem, Baltijas valstis gūst lielu uzmanību. Diemžēl prezidenta administrācijas iekšienē, kā arī ap to klātesošās drāmas dēļ, tāpat arī nemierīgās pasaules daudzo izaicinājumu dēļ, šis pasaules nostūris būtībā gūst mazāk uzmanības, nekā būtu to pelnījis. Tikai pateicoties "Zapad" manevriem, tika pievērsta lielāka uzmanība tam, kas notiek Baltijā. Ir jārēķinās, ka ASV, Lielbritānija un, iespējams, arī Vācija tuvākajos gados vairāk skatīsies uz iekšpusi, jo to prasīs iekšpolitika un pašmāju satricinājumi, līderiem būs grūtāk atvēlēt laiku un uzmanību, ko ir pelnījuši šī reģiona izaicinājumi. Neskatoties uz to, tik un tā būs daudzi jo daudzi eksperti, kā arī preses pārstāvji un ASV Kongress, kas Baltijai pievērsīs lielu uzmanību.
Vai kāda veida Ziemeļkorejas krīzes eskalācija nevar laupīt Baltijai pievērsto uzmanību?
Var gan. Tie ir šie nemierīgās pasaules izaicinājumi, kurus pieminēju. Arī patlaban turpinās vārdu kari starp ASV un Ziemeļkoreju un pastāv aizvien lielākas bažas, ka tie var novest pie īsta kara. Tāpat liels jautājums Trampa administrācijai ir turpmākā rīcība attiecībā uz Irānu - par tās kodolvienošanos, jo gadījumā, ja tā no šīs vienošanās atteiksies, tad mēs varam pieredzēt Irānas kodolambīciju neitralizēšanai panāktā diplomātiskā konsensa sabrukumu. Tādējādi jāsecina, ka mums it nemaz nepietrūkst starptautisku krīžu, kas spēj novērst uzmanību.
Lai atrisinātu Ziemeļkorejas krīzi, būs nepieciešama nopietna iesaistīšanās no Ķīnas puses, kā arī no Krievijas, kas nebūt neliekas ieinteresēta panākt šeit jebkādu progresu. Vai ASV var paļauties uz šo valstu iesaistīšanos?
Ir pavisam skaidrs, ka Ķīna Ziemeļkorejas jautājumā ir svarīga spēlētāja un šīs krīzes risinājumam būs jāiziet cauri Pekinai. Ar to tad arī iesaistītās valstis nodarbojas - izdara spiedienu uz Ķīnu, lai tā savukārt izdarītu spiedienu uz Ziemeļkoreju. Savu attiecību ar Ziemeļkoreju dēļ arī Krievija šajā procesā ir spēlētāja, taču ne pārāk izšķiroša. Ja domājam par valstīm, kuras ir iesaistītas sešu pušu sarunās, - ASV, Ziemeļkoreja, Krievija, Japāna, Ķīna un Dienvidkoreja -, tad Krievija starp tām ir visneaktīvākā. Šeit nav nekādu potenciālu kompromisu, kas mums būtu jāpanāk, lai mēs iegūtu sev nepieciešamo viņu sadarbību - tā nekādi nevarētu likt ASV kaut ko upurēt.
Vai ASV ir izstrādājušas kādus instrumentus, lai pilnvērtīgi stātos pretī Krievijas uzbrukumiem Rietumu vērtībām, izmantojot informācijas karu?
Galvenā prioritāte, kam tiek pievērsta uzmanība ASV, ir lielāka šī drauda apzināšanās. Organizācija, kurā es strādāju, Vācu Māršala fonds, šogad uzsāka programmu, kas tiek dēvēta par Demokrātijas nodrošināšanas aliansi, kuras uzdevums ir izsekot, novērot un publiskot Krievijas atbalstītos cilvēkus tviterī vai sociālo mediju botus - automatizētas sistēmas, kas palīdz sēt nevienprātību un šaubas par mūsu politisko sistēmu un mūsu sabiedriskajām debatēm. Tam ASV tiek pievērsta liela uzmanība ar mērķi atklāt, ko dara Krievija, liekot cilvēkiem skaidrāk apzināties, ka tādas lietas notiek, parādot saistību starp konkrētām debatēm ASV un Krievijas centieniem šīs debates uzkurināt. Vai tās būtu rasu attiecības vai kā pavisam nesen, kad pie mums notika ļoti publiskas diskusijas par amerikāņu futbolu - vai spēlētājiem būtu jāpieceļas nacionālās himnas laikā. Krievija šajās debatēs bija ļoti aktīva. Šajā pasaules daļā tas nav nekas jauns, jo ar to Krievija jau ilgstoši ir nodarbojusies.
Nav nekādu šaubu, ka mums ASV un Eiropā ir jāpanāk lielāka izpratne par to, kā cīnīties pret šādiem draudiem. Mediju kompānijas, jauno tehnoloģiju kompānijas, tādas kompānijas kā "Google", "Facebook" vai "Twitter" Savienotajās Valstīs tiek rūpīgi pētītas saistībā ar veidu, kādā šīs platformas izmanto Krievija un ko tās spēj paveikt, lai to apturētu. Ļoti svarīgi ir tas, ko NATO alianse dara kiberdrošības jomā. Tomēr neviens nejūtas apmierināts un neuzskata, ka esam pietiekami pasargāti.
Rietumus izaicina Krievijas režīms, nevis Krievijas iedzīvotāji. Vai Rietumu rīcībā vēl ir instrumenti, lai ietekmētu krievus, kuri savukārt varētu ietekmēt šo režīmu?
Pēdējos gados esam novērojuši neapmierinātības pazīmes Krievijas iekšienē, neapmierinātību ar Putina režīmu, redzam vairāk un vairāk sabiedrisko protestu, tomēr ir ļoti grūti paredzēt, ka situācija varētu dramatiski mainīties, kamēr pie varas ir Putins.
No ASV skatpunkta mēs vēlamies atbalstīt liberālās vērtības Krievijā, taču to darīt šobrīd kļūst aizvien grūtāk, ja mūsu jaunais prezidents atbalsta virkni Putina vērtību, vismaz, ja runājam par ļoti organizētu sabiedrību un attieksmi pret konkrētām etniskām grupām. Līdz ar to ASV ir zināmā mērā atkāpusies no demokrātijas veicināšanas centieniem vai vismaz mazinājusi tos. Tomēr cerības neesmu zaudējis, krievu cilvēki ir ļoti dinamiski, lepni un talantīgi, bet viņi diemžēl dzīvo ļoti autokrātiskā režīmā.
Vai situācija Ukrainā vispār tuvojas jebkādam pozitīvam risinājumam?
Domāju, ka tendence ir pozitīva, Ukraina ir ievērojami pietuvinājusies Eiropas Savienībai un NATO, arī divpusēji Savienotajām Valstīm, salīdzinot ar situāciju pirms krīzes. Ukrainas priekšā joprojām ir milzu izaicinājumi gan okupēto teritoriju dēļ, gan Krievijas centienu to iedragāt dēļ, kā arī saistībā ar augsto korupcijas līmeni valstī, kam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Esmu samērā optimistisks attiecībā uz virzienu, kurā Ukraina dodas, un pozitīvi vērtēju attiecības, kādas ASV ar to ir iedibinājušas kopš 2014.gada. Joprojām uzskatu, ka pastāv cerības uz pozitīvu atrisinājumu.
Vai NATO lēmumu pieņemšanas un īstenošanas process nav pārāk lēns, paturot prātā Krievijas reaģēšanas spējas?
Domāju, ka tas joprojām ir pārāk lēns, kaut NATO ir nodemonstrējusi, ka tā spēj lēmumus pieņemt arī ātri. Piemēram, 2014.gadā, pēc nelikumīgās Krimas aneksijas un Krievijas intervences Ukrainā, NATO savus lēmumus pieņēma pavisam ātri, arī par Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas paplašināšanu un spēku pārvietošanas uzsākšanu uz šo pasaules daļu. Tomēr, ja to salīdzinām ar Krievijas spēju mobilizēt un izvietot spēkus, tas joprojām ir pārāk lēni. NATO joprojām ir uz vienprātību balstīta organizācija, un NATO darbības uzsākšanai ir jāpanāk visu sabiedroto piekrišana. Kad es strādāju valdības labā, mēs diskutējām ar sabiedrotajiem par to, kā paātrināt šo procesu, un zinu, ka to atrisināt ir apņēmies [NATO] ģenerālsekretārs. Ir panākti uzlabojumi, tomēr domāju, ka, kaut arī Ukrainas gadījums kalpo kā pierādījums, ka NATO spēj ātri reaģēt, šis process nav tik ātrs, kādu to visi vēlētos redzēt.
Cik daudz Krievijas iejaukšanās NATO valstu iekšpolitikā spēj šo procesu vēl vairāk palēnināt?
Šeit būtiska ir pašreizējo ASV un Krievijas attiecību negatīvā puse, jo Putina mērķis acīmredzami ir panākt, lai transatlantiskās attiecības būtu saspīlētas, lai cilvēki apšaubītu NATO nozīmi, lai sabiedrotie apšaubītu ASV saistības pret NATO. Tas Putinam arī izdodas. Turklāt dažādu iemeslu dēļ ASV prezidenta administrācija ir ļāvusi viņam gūt daudzas uzvaras, pat diez ko nepiepūloties. Domāju, ka prezidents daudzviet apstājās īstajā vietā - gan attiecībā uz 5.pantu, gan pasakot pareizās lietas par transatlantisko sadarbību, tomēr joprojām pastāv šaubas, vai dažas no šīm tēmām nevar tikt cilātas vēlreiz.
Diemžēl dažas šādas neizmantotas izdevības prasīs prāvu laiku, lai šī administrācija atgūtu ticamību. Līdz ar to ir ļoti labi, ka ASV uztur savu klātbūtni šeit, un cilvēkiem pamatā vajadzētu fokusēt uzmanību uz to, ka Savienotās Valstis reāli dara. Tomēr domāju, ka Krievija gūst panākumus savos centienos likt cilvēkiem apšaubīt transatlantiskās alianses spēku. Es nepavisam nedomāju, ka tam ir pamats. Esmu pārliecināts, ka transatlantiskā alianse ir ļoti spēcīga, tomēr arī šeit, Baltijā, diemžēl es jūtu vairāk šaubu, nekā tas bija pirms gada, kad iepriekšējo reizi viesojos Rīgā.
Varbūt draudzīgs dialogs starp ASV un Krievijas prezidentiem var nest arī pavisam vērtīgus augļus?
Varbūt arī varētu... Tomēr, kaut arī attiecības starp Trampu un Putinu ir draudzīgākās, kādas pastāvējušas starp ASV un Krievijas prezidentiem kopš Džordža Buša administrācijas darba sākuma, kad bija vērojams neilgs cerību periods, mēs tā arī neesam redzējuši lietas, kas liecinātu par to, ka Tramps ļoti centīsies izveidot šīs labās attiecības. Piemēram, viņš Putinu nav ielūdzis apmeklēt Vašingtonu vai spēris kādu līdzīgu soli.
Cits jautājums, ko uzskatu par traucēkli šādām attiecībām, ir tas, ka ir grūti saskatīt ASV un Krievijas partnerības virzienu vai jomas, kurās Krievija varētu reāli palīdzēt ASV. Daudz vieglāk ir redzēt, kā Krievija varētu palīdzēt, nedarot konkrētas lietas. Krievija nav izšķirošs faktors, kas varētu mums palīdzēt atrisināt kādas problēmas. Mēs nevēlamies, lai Krievija destabilizē Eiropu, mēs gribētu, lai tā nebūtu tik draudzīga ar Irānu, mēs negribam, lai Krievija darītu to, ko tā dara Sīrijā. Tomēr nekādi nepiekrītu uzskatam, ka [partnerībai] būtu liels potenciāls cīņā pret terorismu. Es tādu vienkārši nesaskatu.
Atceroties Obamas administrācijas laiku un šī perioda galvenos sasniegumus: bija konkrēta politika un mērķi, kas arī tika sasniegti, - vai kodoldrošības jomā, vai par Afganistānas spēku apgādes ceļiem, vai sankcijām pret Irānu. ASV nepavisam nebija spiesta no kaut kā atteikties, lai saņemtu Krievijas piekrišanu. Mēs to ieguvām un tad mums it kā izbeidzās lietas, pie kurām strādāt, kas ir sava veida apliecinājums Krievijas vājumam.
Līdz ar to, ja arī Tramps patiešām vēlētos izveidot labas attiecības ar Krieviju, es nevaru iedomāties, kāda šī sadarbība realitātē varētu būt. Protams, mums būtu labākas attiecības, taču man ir sajūta, ka vienīgais veids, kad Putins savā prātā tās uzskatītu par patiešām labām, būtu tad, ja ASV spertu tādus soļus kā savu spēku izvešana no šīs pasaules daļas vai durvju aizciršana jebkādas NATO paplašināšanās priekšā.
Es neparedzu, ka ASV varētu kaut ko tādu izdarīt, neskatoties uz to, ko darīt varētu sagribēt Tramps. Viņš var domāt par daudzām lietām, bet sistēma viņam to neļaus īstenot. Kongress ir pārliecinoši parādījis, ka tas iejauksies un visu to apturēs, bet kopumā, protams, šī prezidentūra pārbaudīs mūsu konstitucionālo sistēmu tik pamatīgi, cik tā nav tikusi pārbaudīta 40 gadus, kopš mūsu Votergeitas skandāla.
Vai Tramps paliks amatā visus šos četrus gadus?
Es domāju, ka jā. Ļoti svarīgas būs Kongresa vēlēšanas nākamā gada novembrī, jo tad, ja demokrāti atgūs vienu no Kongresa namiem, tad pret administrāciju tiks vērsts daudz lielāks spiediens. Tomēr mums ir jāpieņem, ka prezidents būs savā amatā pilnu termiņu, turklāt viņš būs ļoti stiprs kandidāts uz pārvēlēšanu. Domāju, ka vienu lietu Trampa sakarā cilvēki ir sapratuši - politikā nekad nenovērtējiet viņu par zemu!
