Gruzija pieņem Eiropas Savienību ar visām tās kļūdām
- By defencematters
Neskatoties uz problēmām, joprojām ir valstis, kas uzskata iestāšanos ES par savu mērķi, un Gruzija ir viena no šīm valstīm.
Andrejs Matišaks
Kurš var vislabāk spriest par Eiropas Savienības (ES) nozīmi augoša populisma un ekstrēmisma laikos? Varbūt mums jālūkojas aiz robežām. Lielbritānija pēc referenduma pametīs ES. Tomēr, neskatoties uz problēmām, joprojām ir valstis, kas uzskata iestāšanos ES par savu mērķi. Gruzija ir viena no šīm valstīm, bet tās centienus aizēno neatrisināts konflikts ar Krieviju.
Ceļš uz Eiropas Savienību
"Mēs pieņemam kā faktu visas diskusijas, visas problēmas, kas saistās ar "Brexit", visus jautājumus, kas saistās ar ES darbības procedūrām. Taču mēs redzam to kā daļu no savienības, kurai vēlamies pievienoties," jūlijā starptautiskajā konferencē "Georgia’s European Way" ("Gruzijas Eiropas ceļš") sacīja valsts prezidents Giorgijs Margvelašvili.
"Tādā veidā mēs redzam, ko varam iegūt no ES. Taču mēs redzam, ka pastāv arī vairākas grūtības, ar kurām savienība cīnās. Mēs nepriecājamies par to, ka "Brexit" zināmā mērā novērš uzmanību no citām lietām. Mums nepatīk fakts, ka mums joprojām nav bezvīzu režīma ar ES, lai gan zinām, ka tas notiks. Taču tā ir savienība. Kā es saku, mēs pieņemam to, ko varam no tās iegūt, un mēs esam gatavi izaicinājumiem," norādīja Margvelašvili.
Konference piejūras pilsētā Batumi tika organizēta sadarbībā ar Slovākijas starptautisko drošības forumu GLOBSEC. Pasākumu apmeklēja arī Slovākijas vēstnieks Ungārijā Rastislavs Kāčers. Diskusijā ar Margvelašvili viņš norādīja, ka mēs Eiropā šobrīd to vien darām, kā žēlojamies. "It kā mēs vēlētos tikai labumus no ES. Tā ir ļoti slikta attieksme," norādīja vēstnieks Kāčers, kurš ir GLOBSEC goda prezidents.
Gruzijai, bijušajai Padomju Savienības republikai Kaukāzā, ir aptuveni 4,4 miljoni iedzīvotāju un gandrīz 70 tūkstošu kvadrātkilometru platība. Tomēr valdība Tbilisi nekontrolē visu teritoriju. 2008. gadā pēc Krievijas-Gruzijas kara Abhāzija un Dienvidosetija pasludināja neatkarību. Oficiāli Tbilisi uzskata tās par Krievijas okupētajām teritorijām. Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību atzīst tikai dažas valstis. Konflikti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un karš ar Krieviju radīja problēmu, kas Gruzijai vēl ir jāatrisina: ko iesākt ar aptuveni 300 tūkstošiem cilvēku, kuriem nācās pamest savas mājas.
Neskatoties uz šīm problēmām, Gruzija 2014. gadā parakstīja asociācijas līgumu ar ES. Oktobrī tai būtu jātiek pie bezvīzu režīma ar ES. To konferencē Batumi apstiprināja ES kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās komisārs Johanness Hāns. "Gruzija ir izpildījusi visus nosacījumus," viņš sacīja. "Es uzskatu, ka bezvīzu režīmu iespējams ieviest no oktobra sākuma. Tagad no ES atkarīgs, vai tā pildīs savu solījumu," sacīja Hāns.
Tomēr vīzu režīma liberalizācija joprojām saskaras ar zināmu pretestību. Jūnijā Vācija ar Francijas un Itālijas atbalstu iebilda pret to. Berlīne sūdzējās par Gruzijas kriminālajām bandām. Tomēr valdība Tbilisi cer, ka vīzas tiks atceltas pirms parlamenta vēlēšanām, kam jānotiek 8. oktobrī.
"Mēs vēlamies parādīt Eiropai, ka neesam problēmu valsts. Gluži pretēji, mēs palīdzēsim stiprināt Eiropas Savienību," sacīja Gruzijas premjerministrs Giorgijs Kvirikašvili. "Gruzīni necenšas kļūt par to, kas viņi nav. Gruzīni ir īsti eiropieši. Mēs izpildījām reformu prasības transporta, ekonomikas un rūpniecības jomās. Mēs esam pamatīgi mainījuši savu likumdošanu. Mēs esam izpildījuši prasības, lai atceltu vīzas," sacīja Kvirikašvili.
Daudzi eksperti uzskata, ka Gruzija patiešām ir gājusi uz priekšu. "Šī valsts ir veiksmīgākais Austrumu partnerības piemērs," konferencē norādīja Fransuā Lafons, kurš pasniedz prestižajā Parīzes Politisko studiju institūtā ("Sciences Po").
Kā uz to skatās gruzīnu studente Diāna Homeriki? "Es ceru, ka Gruzija kļūs par valsti, kuru cilvēki nevēlēsies pamest, kas piesaistīs atpakaļ visus talantīgos pilsoņus, kuri to pametuši," sacīja Homeriki, runājot par lielo "smadzeņu aizplūšanas" problēmu, ar kuru saskārusies ne tikai Gruzija.
Kaukāza valsts joprojām cīnās ar bezdarbu, kas pārsniedz 12%. Nevalstiskās organizācijas "Transparency International" korupcijas uztveres indeksā Gruzija 2015. gadā ierindojās 48. vietā (jāatzīmē, kas tas ir tikai divas vietas augstāk nekā Slovākija).
Tomēr šķiet, ka gruzīni nav visai apmierināti ar lietu kārtību. Saskaņā ar nevalstiskās organizācijas "Nacionālais demokrātiskais institūts" ("National Democratic Institute") aprīlī veikto aptauju 36% iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizā virzienā, un 39% uzskata, ka valsts nonākusi stagnācijā. Runājot par ekonomiku, tikai 10% gruzīnu uzskata, ka pašreiz viņiem klājas labāk nekā 2012. gadā.
"Protams, nepieciešams laiks, lai pārvarētu visus šķēršļus un problēmas, ar ko saskaramies, bet es ticu, ka gruzīni to spēj," sacīja Homeriki, kas vēlas redzēt savu valsti kā daļu no eiroatlantiskās struktūras. "Un es redzu Gruzijai nākotni kā valstij, kas savieno Eiropu un Āziju," viņa piebilda.
Saskaņā ar aptauju 77% iedzīvotāju vēlas pievienoties ES un 68% vēlas pievienoties NATO.
NATO un Krievija
Tomēr pār valsti gulstas neatrisināta konflikta ar Krieviju ēna, tostarp pār Gruzijas centieniem pievienoties NATO.
"Tbilisi jau astoņus gadus gaida uz Rīcības plānu dalībai NATO ("Membership Action Plan"). Tā ir vilšanās politikskajā un sabiedrības elitē," norādīja Polijas Ārpolitikas institūta analītiķis Konrads Zaštovts. "No otras puses, NATO palīdz Gruzijai modernizēt armiju un reformēt drošības sektoru. NATO ir arī pozitīvi ietekmējusi pārmaiņas valsts institūcijās, kas tagad ir daudz demokrātiskākas un caurspīdīgākas," norādīja eksperts.
Domnīcas "Atlantic Council" pētniece Laura Lindermane uzskata, ka ir acīmredzams, ka, neskatoties uz zināmu neapmierinātību, Gruzija joprojām vēlas dalību.
"Situācija ir sarežģīta. Gruzija baidās, ka tā iekļūs kaut kādā pelēkajā zonā starp Krieviju un Eiropu, kur Maskava varēs izvērst savu ietekmi, nerēķinoties ar Tbilisi," norādīja eksperte.
Florāns Parmontjē no Parīzes Politisko studiju institūta norādīja, ka pašreizējā valdība, kas nāca pie varas 2012. gadā, mainīja ārpolitiku, salīdzinot ar prezidenta Mihaila Saakašvili laiku. "Tbilisi ticēja, ka attiecības starp Krieviju un Rietumiem uzlabosies. Taču karš Ukrainā visu mainīja," sacīja Parmontjē. "No otras puses, neskatoties uz spēcīgajiem Gruzijai adresētajiem paziņojumiem, šī valsts šobrīd nav Krievijas prioritāte. Maskava koncentrējas uz Sīriju un Ukrainu," norādīja Parmontjē.
"Neapmierinātība ar lēno politisko un ekonomisko progresu palīdz prokrieviskajiem spēkiem un propagandai," sacīja politikas analītiķis Kornelijs Kakačija no Tbilisi Valsts universitātes. Viņaprāt, Gruzijas valdība vēlas pragmatisku pieeju. "Tā ir mīkstinājusi savu retoriku pret Krieviju. Arī ekonomiski tā rīkojas pragmatiski. Arī pašreizējā atvēršanās pret Ķīnu politiski un ekonomiski ir daļa no šīs tendences. Tomēr Tbilisi un Maskavai ir savas sarkanās līnijas, kas nedrīkst tikt šķērsotas, sevišķi tāpēc, ka Krievija turpina okupēt daļu no Gruzijas teritorijas," norādīja Kakačija.
Eksperts no Tbilisi: Maskava vēlas ekskluzīvu ietekmi uz mums
"Krievijas problēma ir tas, ka Gruzija ir demokrātiska. Mums nav jābūt NATO un ES dalībvalstij," īsā intervijā "Georgia’s European Way" konferencē norādīja nevalstiskās organizācijas "Liberal Academy Tbilisi" (LAT) programmas "The European Initiative - Liberal Academy Tbilisi" (EI LAT) eksperts Gogita Gvedašvili.
Gvedašvili uzskata, ka "Krievija ir izmantojusi pret Gruziju visus savā rīcībā esošos instrumentus". "Ekonomiskās sankcijas, Gruzijas pilsoņu deportācijas un militārais spēks. Mūsu sabiedrībā galvenokārt vecāki cilvēki vēl atskatās uz Padomju Savienību. Jaunie skaidri skatās uz Rietumiem. Savu nākotni viņi redz tur," norādīja eksperts. Viņš paskaidroja, ka "saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem 25% gruzīnu dotu priekšroku Eirāzijas Savienībai, bet vairāk nekā 70% runā par to, ka nepieciešama eiroatlantiska integrācija. Pēc kara 2008. gadā mēs Krieviju stratēģiskos dokumentos dēvējam par okupanti, jo tā kontrolē daļu no mūsu teritorijas. Laiku pa laikam tā pārvirza robežas, lai izdarītu spiedienu uz Gruziju. Tomēr šobrīd Krievijas interesēs nebūtu iesaistīties atklātā konfliktā."
Jautājums ir, kā Maskavas ietekme tiek izrādīta. Gvedašvili norādīja, ka "pēc jaunās valdības nākšanas pie varas Gruzijā 2012. gadā Krievija koncentrējas uz maigās varas izmantošanu". "Tā ietekmē politiskās partijas, nevalstiskās organizācijas, medijus un baznīcu. Daži politiķi saka, ka Krievija patiešām ir okupants, bet tā ir nozīmīga valsts ekonomiskajai attīstībai. Tāpēc viņi saka, ja tiks pie varas, viņi atkal apvienos valsti, apgalvojot, ka viņiem ir kontakti, lai to paveiktu. Redzēsim, vai viņi oktobrī tiks parlamentā. Taču pat šīs promaskaviskās partijas neapgalvo, ka vēlētos būt daļa no Krievijas vai Eirāzijas Savienības, jo tā nudien nav populāra ideja. Viņi runā par neitralitāti," sacīja Gvedašvili.
Taču, šķiet, argumentam par ekonomiskajām attiecībām ir sava jēga. "Pat valdība runā par pragmatisku politiku pret Maskavu, lai mēs varam pārdot lauksaimniecības produktus, vīnu, minerālūdeni, bet eksports uz Krieviju veido tikai 7%. 2006. gadā tie bija 60%. Krievija liedza mums pieeju tās tirgiem, tāpēc mēs sākām pārdot Ķīnā, Eiropā. Tas pat palīdzēja mums uzlabot savu produktu kvalitāti," norādīja Gvedašvili, piebilstot, ka lielākā problēma ir vīna eksports, jo 60% eksporta joprojām nonāk Krievijas tirgū.
Tātad, ko Krievija galu galā cer panākt Gruzijā? Gogitas Gvedašvili atbilde bija skaidra: "Maskava neuzskata mūs par vienlīdzīgiem partneriem. Tā vēlas ekskluzīvu ietekmi Gruzijā un Kaukāzā. Krievijai problēma ir jau tā, ka Gruzija ir demokrātiska. Tai pat nav jābūt NATO un ES dalībvalstij."
