Veršbovs: NATO nepieciešama stratēģija pret draudiem no dienvidiem un austrumiem
- By defencematters
NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs sarunā ar Defence Matters.
Jons Jonita, Oktaviāns Manea
Bukarestes tikšanās laikā, "kad deviņas valstis, kas reiz dzīvoja aiz dzelzs priekškara, apvienoja spēkus", NATO ģenerālsekretāra vietnieks, vēstnieks Aleksandrs Veršbovs sniedza interviju "Defence Matters". Vēstnieks apsprieda tikšanās rezultātus un uzsvēra galvenos izaicinājumus gaidāmajā Varšavas samitā, kā arī drošības nozīmi austrumu flangā, A2/AD izaicinājuma parādīšanos, Krievijas propagandu un Sīrijas krīzi.
Ļaujiet man sākt ar jautājumu par Bukarestes samita secinājumiem un jūsu skatījumu uz to. Kas Bukarestes samitā tika sasniegts?
Es jutos ļoti pagodināts, ka man bija iespēja piedalīties šajā sanāksmē. Tā bija ļoti konstruktīva un ļoti nozīmīgs ieguldījums sagatavošanās darbos nākamā gada Varšavas samitam. Dabiski, ka deviņas iesaistītās valstis, kas visas reiz dzīvoja aiz dzelzs priekškara, kurām ir kopīgs skatījums uz izaicinājumiem, ar kuriem saskaramies, apvieno spēkus, lai nāktu klajā ar rekomendācijām samita dienaskārtībai. Taču runa bija ne tikai par austrumiem. Tā bija deklarācija, kas parāda, ka deviņi līderi ir ļoti jūtīgi pret citiem sabiedrotajiem un atzīst NATO nepieciešamību pēc visaptverošas stratēģijas pret draudiem no dienvidiem un austrumiem.
Alianses vienotība ir vissvarīgākais un visvērtīgākais elements.
Vai deklarāciju atbalstīs visa Alianse?
Es nevaru runāt pārējo 19 sabiedroto vietā, bet es domāju, ka paziņojums skar kopīgas tēmas, kurām pievēršas visi sabiedrotie, kad runā par to, kas darāms Varšavā. Deklarācija ir ļoti sensitīva attiecībā uz bažām par terorisma draudiem dienvidos, nestabilitāti gar mūsu dienvidu perifēriju, kā arī attiecībā uz valstīm austrumos, uz kurām spiedienu izdara Krievija. Tajā ir dažas ļoti konkrētas rekomendācijas, bet tādos veidos, kas atver diskusijas, nevis tiecas uzreiz nokārtot dažus no vissensitīvākajiem jautājumiem. Es domāju, tas parāda virzienu, kādā deviņas valstis vēlas virzīties, un ir labi, ja ir skaidrs signāls no valstīm austrumu fangā.
Kāds bija galvenais tikšanās fokuss? Kāds bija austrumu flanga vēstījums?
Domāju, ka viena no tēmām, ko dzirdēju no visām valstīm, kas piedalījās, bija atziņa, ka Velsas samits ir ļoti nozīmīgs pamats mūsu drošības un sagatavotības stiprināšanai, bet kopš Velsas drošības situācija kļuvusi vēl sarežģītāka, tādēļ mums jāapsver papildu pasākumi. Tāpēc sarunas un deklarācija vismaz identificēja jomas, kur papildu pasākumi būs nepieciešami. Deklarācija runā par [draudu] atvairīšanas stiprināšanu, par iespēju pieņemt papildu lēmumus par procedūrām un struktūrām un spēkiem, tā runā par sabiedroto spēku klātbūtnes stiprināšanu austrumos, un to var apsvērt daudz un dažādos veidos. Tā pievēršas nepieciešamībai stabilizēt reģionu, kas, manuprāt, ir svarīgi visiem sabiedrotajiem. Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais, - tā skaidri parāda, ka mēs saskaramies ar ilgtermiņa izaicinājumiem attiecībās ar Krieviju un mums jāpieturas pie mūsu principiem un starptautiskajām tiesībām, apsverot mūsu ilgtermiņa attiecības ar Krieviju.
Runājot par drošību austrumu flangā, vai bija kādi lūgumi palielināt militāro klātbūtni, tostarp ar pastāvīgi izvietotiem kaujas spēkiem šajā Eiropas daļā?
Sarunas šodien šeit un paziņojums pievēršas šim jautājumam plašākā nozīmē, atzīstot, ka pastāv daudz dažādu iespējamo veidu mūsu aizsardzības un atvairīšanas iespēju stiprināšanai. Vairāki sabiedrotie sanāksmē runāja par papildu ekipējuma iepriekšēju izvietošanu, daudzi pauda bažas par Krievijas spēku palielināšanos Kaliņingradā un Krimā un nepieciešamību cīnīties pret to. Taču es domāju - viņi visi ir vienoti, sakot, ka mums nepieciešama stratēģija visu sabiedroto aizsardzībai, stratēģija, kas strādā un kas ir uzticama. Jo vairāk mēs spēsim parādīt, ka varam aizstāvēt ikvienu sabiedroto, jo mazāka būs iespēja, ka mums tas būs jādara. Tā arī ir atvairīšana.
Jūs esat uzsvēris nepieciešamību pēc papildu pasākumiem. Vai varat pastāstīt par tiem vairāk?
Pastāv vispārēja sapratne, un šī tikšanās stiprina šo sapratni, ka jādara vairāk. NATO šodien spēj ļoti daudz. Cilvēkiem nevajadzētu par to bažīties. Taču, palūkojoties uz nākamo desmitgadi un saskaroties ar pieaugošiem izaicinājumiem no ļoti niknas un agresīvas Krievijas, mums jāapsver ilgtermiņa pasākumi. Mēs to darīsim kopīgā un pārdomātā veidā un, es domāju, ka tad, kad mēs tiksim līdz Varšavai, visi sabiedrotie domās vienā virzienā.
Pēdējās pāris nedēļas un mēnešus GLOBSEC [Bratislavas Globālās drošības forumā] Bratislavā un Aspenas forumā Bukarestē jūs esat vērsis sabiedroto uzmanību uz A2/AD izaicinājuma parādīšanos. Kā jūs saredzat piekļuves liegšanas taktikas izvēršanas ietekmi Kaliņingradā un Krimā, - ne tikai sabiedroto aizsardzībai, bet arī NATO iespējām nomierināt un atvairīt?
Tas patiesi kļūst par arvien svarīgāku jautājumu mūsu sarunās. Tas nav jauns koncepts. Es pirmo reizi iemācījos šo maģisko akronīmu - A2/AD -, kad atrados Pentagonā. Tas vairāk attiecās uz ASV aizsardzības politiku Āzijas-Klusā okeāna reģionā pret augošo Ķīnas ietekmi. Vēl viens termins, kas bieži tiek izmantots, ir "bastiona aizsardzība". Patiesi, krievi būvē šos ļoti smagi militarizētos "bastionus"Kaļiņingradā un Krimā, un mēs tagad uzmanīgi vērojam, cik tālu tas ies Vidusjūras austrumu reģionā. Patiesi, Krievijas spēku lielais potenciāls dod tiem spējas kavēt NATO spēku kustību gaisā un jūrā, un tas nepārprotami ir kas tāds, kam mums ir jāpievēršas, ja gribam spēt turpināt stiprināt mūsu austrumu sabiedrotos. Tas var ietvert soļus, ko speram attiecībā uz klātbūtni, attiecībā uz papildu iepriekšējo izvietošanu, tas var ietvert tiešus līdzekļus, kas ir vērsti tieši pret šīm krievu iespējām. Bet tas noteikti ir viens no faktoriem, kas, manuprāt, ietekmē debates par labu tālākiem soļiem, ne tiem, ko spērām Velsas samitā.
Mēs redzam krievu reakciju uz NATO īstenotajiem pasākumiem šeit un dzirdam arvien vairāk apsūdzību pret amerikāņu iespējām šeit, sevišķi Deveselu bāzē. Viņi uzsver, ka pretraķešu aizsardzības vairogs ir drauds Krievijas stratēģiskajām iespējām. Kā jūs raugāties uz šīm apsūdzībām? Kāda ir jūsu atbilde tām?
Krievijas propaganda šajā gadījumā ir 100% atrauta no faktiem. Iespējas, kas pāris mēnešu laikā tiks aktivētas Deveselos, ir strikti aizsardzības rakstura, tās izstrādātas, lai aizsargātos pret ballistisko raķešu uzbrukumiem, kas nenāktu no Eiropas, sevišķi no dienvidiem, no Tuvajiem Austrumiem, no tādām valstīm kā Sīrija un Irāna. Tās nevar mazināt Krievijas stratēģiskas atvairīšanas iespējas. Šajā gadījumā krievi, šķiet, domā, ja turpinās atkārtot vienu un to pašu maldīgo apgalvojumu, cilvēki sāks viņiem ticēt. Es vēlos uzsvērt, ka tam, ko krievi saka, nav pamatojuma, nedz politiska, nedz fizikas likumos balstīta. Jābūt plakanas zemes sabiedrības loceklim, lai ticētu, ka krievu ballistiskās raķetes, izšautas pret Savienotajām Valstīm - uz to attiecas stratēģiskā stabilitāte -, ka šādas raķetes varētu pārtvert sistēmas, kuras izvietotas Rumānijā un Polijā. Tas vienkārši ir pretrunā fizikas un ģeogrāfijas likumiem. Pat ja šīs sistēmas tiktu brīnumainā kārtā pārvietotas tūkstošiem kilometru uz ziemeļiem, tās vienalga nespētu sašaut Krievijas stratēģisko arsenālu, jo krievu sistēmas ir kvalitatīvi modernas. Un tādas būs veselas 24. Krieviem ir tūkstošiem stratēģisko kodolgalviņu pat pēc jaunās START (Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas) vienošanās. Šajā gadījumā propaganda var būt efektīva, bet tai nav nekāda pamatojuma. Rumāņiem svarīgi saprast, ka Krievija var padarīt Rumāniju par propagandas mērķi, bet nav attaisnojuma padarīt Rumāniju par mērķi jebkam citam.
Kā jūs redzat Rumānijas lomu šajā jaunajā stratēģiskajā vidē pēc Krimas?
Skaidrs, ka Rumānija jau tagad ir nozīmīgs sabiedrotais. Tā dod lielu ieguldījumu NATO operācijās, piedalās mūsu jūras spēkos. Protams, visai Aliansei nāk par labu, ka vairogs atrodas Deveselos, jo bāze aizsargās visu NATO dienvidu daļu, ne tikai Rumāniju. Mēs sākām ar labu pamatu, un tagad ar jaunajiem izaicinājumiem Rumānijai noteikti ir ļoti ietekmīga loma, attīstot mūsu atbildi Krievijas draudiem, atbalstot jaunos ātrās reaģēšanas spēkus un citus lēmumus, ko pieņēmām Velsas samitā, piedaloties nodrošināšanas pasākumos, kas ne tikai vairo paļāvību, bet arī sūta vēstījumu Krievijai, ka NATO izturas nopietni pret savu drošību. Jo sevišķi kā Melnās jūras valstij Rumānijai būs galvenā loma, nosakot, kā mēs tiksim galā ar šo A2/AD problēmu dienvidos. Kā piekrastes valstij Rumānijai var būt papildu atbildība, atbalstot efektīvu stratēģiju pret to.
Krievijai ir stratēģija graut ES (Eiropas Savienības) un NATO vienotību. Vai aliansei ir stratēģija, lai atbildētu uz šo izaicinājumu?
Pirmkārt, mēs cenšamies pretdarboties propagandai, cik spējam, lai gan ir grūti cīnīties pret meliem ar patiesību. Taču galarezultātā patiesība parasti gūst virsroku. Tāpēc mēs turpināsim stāstīt patiesību un centīsimies cīnīties pret dezinformāciju, lai vismaz mūsu cilvēkus nemaldina krievu propaganda. Tomēr plašāks politisks izaicinājums saglabājas un būs ar mums visu laiku. Krievija ne tikai izmanto tiešas politiskās ietekmes formas, bet atbalsta pret Rietumiem noskaņotas NVO un pat politiskās partijas. Tas sakropļo biznesa praksi un rada vājus posmus vai izmanto vājības mūsu sabiedrībās. Tāpēc tā nav tikai NATO atbildība. Ikvienai valstij vajadzētu būt ļoti modrai, un mums jāstrādā kopā, vai esam NATO vai ES, lai pretdarbotos šiem Krievijas mēģinājumiem šķelt mūs un vājināt mūsu pašpaļāvību un politisko gribu. Galarezultātā NATO vienotība ir visvērtīgākais aktīvs, vērtīgāka nekā lidmašīnas un kuģi, ko izvietojam. Es domāju, ka šodienas tikšanās bija laba vienotības demonstrācija starp deviņām austrumu valstīm, un es domāju, ka Krievija būs nepatīkami pārsteigta par Varšavas samitu, kur mēs sanāksim kopā ar efektīvu stratēģiju nākotnei.
Velsas samits lielā mērā bija veltīts garantijām sabiedrotajiem. Pēc Velsas dodoties uz Varšavu (caur Bukaresti), tiek gaidīts, ka nākamā gada samits būs, pirmām kārtām, veltīts draudu atvairīšanai. Kādas būs jomas, kurās vajadzētu gaidīt papildu pasākumus, lai padarītu atvairīšanu ticamāku? Galarezultātā sabiedroto stiprināšana ir atkarīga ne tikai no ātrās reaģēšanas spēku pieejamības, bet ir arī mēraukla kustības brīvībai un loģistikai. Cik tālu šie atvairīšanas pasākumi var stiepties, paturot prātā NATO-Krievijas līgumu?
Domājot par moderno draudu atvairīšanu, kas, manuprāt, ir Varšavas samita centrālais izaicinājums, mums jāparaugās uz mūsu aizsardzības dažādajiem aspektiem, jo galu galā atvairīšana ir īstenojama, ja pretinieks uzskata, ka jums ir pietiekamas iespējas un politiskā griba tās izmantot tā, lai agresijas izmaksas pārsniegtu jebkādus ieguvumus. Tas nozīmē, ka mums jāapsver virkne iespēju un tuvākajā nākotnē mēs raugāmies uz kombināciju, lai nodrošinātu, ka spēku pastiprināšana ir īsta un var tikt īstenota pat sarežģītos apstākļos, tostarp šajos A2/AD draudos mums jāraugās uz daļas būtiskākā aprīkojuma un citu kara līdzekļu iepriekšēju izvietošanu, lai tad, kad pastiprināšana tiek veikta, jūs būtu gatavi vadīt operācijas no pašas pirmās dienas, mums jāraugās, vai pastiprināšanas iespēju vadība un kontrole un sekojošie spēki ir gana stipri, lai paveiktu darbu īsā laikā, mums jāraugās uz reālajiem karavīriem uz vietas, ko mēs pašreiz īstenojam ar izvietošanu rotācijas kārtībā. Varētu būt iespēja palielināt šo papildspēku apmēru vai raksturu, bet vēl arvien uz rotācijas bāzes. Es nedomāju, ka paradigma, ko mēs pieņēmām 20. gadsimta 90. gados par aizsardzības veidošanu, pamatojoties uz stratēģiju par papildspēkiem, būtu jāatdzīvina. Taču sarežģītākā vidē papildspēku nodrošināšana ir daudz lielāks izaicinājums, un par to, manuprāt, būs diskusijas. Ir daudz dažādu alternatīvu, kā sasniegt vienu kopīgo rezultātu, un to mēs apspriedīsim tuvākajos mēnešos.
Vai jūs redzat NATO kādu lomu Sīrijas krīzē vai risinot nelegālo imigrantu krīzi, kas ietekmē Eiropas vienotību?
Runājot par Sīrijas konfliktu, mūsu dalībnieki darbojas ASV koalīcijā, nevis ar NATO starpniecību. Aliansei varētu būt sava loma, nodrošinot, ka tiek atvairīta jebkura pārrobežas agresija pret Turciju. Ņemot vērā Krievijas iejaukšanos šajā konfliktā, pastāv lielāks incidentu risks tikai tāpēc, ka notiek divas militārās operācijas ar acīmredzami atšķirīgiem mērķiem. Bet pašreiz neviens neierosina NATO uzņemties lielāku lomu. Alianse varētu censties vairāk iesaistīties, lai novērstu cēloņus nemieriem un nestabilitātei reģionā, pastiprināti koncentrējoties uz to, ko dēvējam par aizsardzības iespēju vairošanu. Ar to mēs strādājam, balstoties uz Velsas lēmumiem, bet raugoties, vai ir iespēja to paplašināt, lai vairāk darītu to valstu atbalstam, kas joprojām stāv uz savām kājām, lai nepadotos radikalizēšanai un "Islāma valsts" centieniem radīt jaunas uzbrukuma pozīcijas, un pašas spētu efektīvāk tikt galā ar reģionālās drošības problēmām. Tā potenciāli ir arī netieša iesaistīšanās imigrantu krīzes risināšanā. Ja mēs spēsim uzlabot stabilitāti un drošību mūsu perifērijā, tad cilvēki, iespējams, mazāk dzīsies uz Eiropu. Tiešāka loma NATO imigrantu krīzē pašreiz nav dienas kārtībā. Mums ir iespēja īstenot dalībvalstu civilās ārkārtas reaģēšanas iespējas, bet pašreiz to dara Eiropas Savienība un neviens nav ierosinājis aktīvāku lomu NATO.
